Nāvējošie gaisa dārzi

Šīs grāmatas pamatuzdevums — sniegt pārskatāmu kopskatu uz visu, kas noskaidrojies laikā kopš katastrofas, jo līdz šim visi fakti, ziņas un dati, kā arī to izvērtējumi lielākoties ir bijuši izmētāti pa daudziem un dažādiem oficiāliem dokumentiem, preses izdevumiem, portāliem, TV un radiopārraidēm, sociālo tīklu ierakstiem, ziņu aģentūru arhīviem utt. Tomēr tas ir tikai viens no pētījuma mērķiem — Maximas asiņainā drupu kaudze ir apsūdzība peļņas kārei, laupītājkapitālismam un korupcijas institucionalizācijai, kas uzspiesta Baltijai kopš 1991. gada, maskējoties it kā aiz viena margināla ekonomikas zinātnes paveida, proti, neoliberālā monetārisma.



Ideoloģiskā ziņā Zolitūdes katastrofas aizmetnis tika ielikts vēl pirms Maximas dibināšanas. 54 cilvēku slepkavība ir sekas garumgarai notikumu ķēdei, kuras sākums uztaustāms ekonomikas lekcijās Čikāgas universitātē sešdesmitajos, Čīles stadionos izpildītajās slepkavībās Pinočeta režīma laikā, bezvēsts pazudušo brazīliešu nezināmajos likteņos pēc militārā apvērsuma septiņdesmitajos, Argentīnas un Urugvajas ekonomiku sagrāvē militāro huntu saimniekošanas (un slepkavošanas) laikā astoņdesmitajos. Tā ideoloģija, kas padarīja iespējamu Zolitūdes katastrofu, vēl pirms Baltijas neatkarības atgūšanas bija noslepkavojusi simttūkstošus un iedzinusi nabadzībā simtmiljonus visā pasaulē.»

Imants Liepiņš