Rasas vasara

Beidzot lasītājus izdevniecība Pētergailis var iepriecināt ar iepriekšējās Jura Zvirgzdiņa grāmatas “Lauvas rūciens” ilgi gaidīto turpinājumu – “Rasas vasaru”.



“Lauvas rūciens” tie, kuri to ir lasījuši, iepazinās ar meiteni Rasu, viņas māmiņu Laimu, rotaļu lācīti Tobiasu un sunīti Zorro, kopā ar viņiem izglāba zooloģiskajā dārzā dzīvojošo lauvu Leo no NORAKSTĪŠANAS.



Ir pagājis gandrīz gads, Rasai jau ir pilni seši gadi, rudenī viņa ies skolā. Pieaudzis ir arī Zorro, bet lācītis Tobiass apgalvo, ka jau sen sasniedzis rotaļu lāčiem PIESTĀVOŠO VECUMU.Izdzirdējis savu vārdu, Tobiass skaļi paziņo, ka laiks turpināt STĀSTU PAR VIŅA PIEDZĪVOJUMIEM VASARĀ, un vēl lepni piebilst – “Lauvas rūcienu” bērni varot lasīt ne tikai latviešu, bet arī citās valodās. Visas valodas viņš pat nespējot atcerēties.



Vienlaikus ar grāmatas izdošanu latviski, tā iznāk arī somu valodā, apgādā PaperiPoro. Šo bērnu grāmatu par īpašu padara arī kādā lielā rakstnieku un zīmētāju saietā radusies draudzība starp latviešu rakstnieku Juri Zvirgzdiņu un pazīstamo lietuviešu mākslinieci Linu Dūdaiti, kas abi piedalījušies grāmatas sižeta tapšanā.



“Visu nakti Rasa gulēja ĻOTI NEMIERĪGI. Rīt viņa brauks uz laukiem pie vecmāmiņas un uz VISU VASARU, brauks visi trīs – lācītis TOBIASS, suns ZORRO un viņa pati! Un paņems līdzi mīļākās grāmatas. Lietainām dienām. Žēl, ka viņi nevar ņemt līdzi lauvu Leo no zooloģiskā dārza… Protams, žēl,bet ne jau viss, ko mēs vēlamies, uzreiz piepildās, mēdz atkārtot vecmāmiņa un piebilst: – JA KAĶIEM BŪTU SPĀRNI, TAD PUTNIEM MIERA NEBŪTU!



Laukos būs arī abas viņas stulbās māsīcas – Lutēcija un Konkordija. Māsīcas ir vecākas par Rasu, Lutēcijai ir jau deviņi gadi, bet Konkordijai – septiņi, lai gan viņa pati apgalvo, ka astoņi. Tomēr viņas netic, ka Rasai ir draugs Leo, īsts lauva. Māsīcas grib, lai Rasa parāda savu putnubiedēkli.



Aiz šausmām Rasai naktī rādās murgi, viņa pamostas aukstos sviedros, sapnī meitene redzējusi, ka viņai ir sarkani krāsoti mati! Spogulis! Paldies dievam, mati joprojām ir tādi paši. Tobiasam un gudrajam kaimiņpuikam Jēkabam ienāk prātā doma, kā pārmācīt negantās māsīcas. Gluži nevainīgi pārmācīt.”