Abpus pārejai

Viestura Rudzīša jaunās, ciklu noslēdzošās grāmatas ,,Apbus Pārejai” tēma ir Nāves pārdzīvošana. Liels uzsvars uz to, kā ,,pareizi” pārdzīvot zaudējumu. Viens no veidiem – atstājot stāstu. To cenšos darīt, rakstot romānus. ,,Atdzīvināt” mirušos, izstāstot viņu stāstus, un priecājos, ka savulaik ievilku dakteri savos pētījumos par Kaudzīšu dzimtu

Nāve ir pārdzimšanas un atjaunotnes cikla sākums. Bez Nāves nevar būt Dzīvības.

Viestura rakstītais iekustina domāšanu. Virzienos, no kuriem parasti cenšas izvairīties. Un iekustina pamatīgi. Tā, ka, pārtraucot viņa manuskripta lasīšanu, labu brīdi skatos pa logu un neredzu pavasari, bet cenšos salikt kopā autora zīmētās ainas. Konkrētie piemēri gan samulsina, gan runā skaidru valodu.

Viestura dižā prāta konstrukcijas man kā ikdienišķam cilvēkam brīžiem grūti uztveramas un saprotamas. Toties sirds iesilst, kad dižprātis pārtop par tādu pašu piezemētu cilvēku kā mēs visi un, šauboties un prātojot (arī kā visi), pēkšņi pajautā, sak, varbūt derētu ieviest tradīciju rīkot nomirušu laulību bēres?

Tīkami, ka autors ,,nestāv kancelē” un nesprediķo, bet pats dzīvo līdzi un raksta, neslēpjot personiskās izjūtas. Cilvēcīgi. Šī attieksme – brīnīties, pašam šaubīties, nekritizēt citu viedokļus, bet skaidrot savējos – uzrunā. Neaptveramais zināšanu daudzums, kas peld Rudzīša smadzenēs, netraucē, jo ir sasistematizēts un saprotami izskaidrots. Trāpīgi piemēri ,,iz dzīves”. Kolorīti grieķu mitoloģijas pārstāsti. Autors tos pētījis sen, un viņa erudīciju var tikai apbrīnot.

[Šī] Grāmata ,,Abpus Pārejai” sniedz atbildes uz jautājumiem, kurus mēs visi meklējam. Par dzimtaskoku. ,,Dzimtaskokā neviens nemirst, visi tajā paliek mūžīgi.” Svētīga doma. Par pašiznīcināšanos. Par gribētajiem un negribētajiem bērniem, abortiem un to sekām (kaut Tevi, Viestur, ,,Papardes zieda” aktīvistes atstātu dzīvu!). Jaudīgs vēstījums, ko kārtējo reizi paspilgtina autora personiska atzīšanās, ka viņam, grūtos apstākļos dzimušam bērnam, ir ,,patīkami justies uzvarējušam par savu izdzīvošanu un sevišķi – par Dzīves ilgošanos pēc manis”. Tik mīļas rindas par mazbērniem! Viesturs neslēpj sevi aiz teorijas. Viņš ir dzīvs un silts, un pie joda visu to ņemšanos par pareiziem un nepareiziem uzskatiem! Nekas nav pareizs vai nepareizs. Tāpat kā nomirt nenozīmē nedzīvot.

Cieņā

Inguna Bauere, rakstniece

Vecpiebalgā, 04.03.2021.

Šī grāmata ir izcila Latvija tautas , tai skaitā arī tevis un tavu tuvāko, gan globāla mēroga cilvēciskā ego arhetipu mikrokosmosa psihodrāmas ‘’patanatomiska’’ izpreparēšana ar visām tās smakām.

Tā ir atgādinājums un aicinājums neatliekami paplašināt prāta ēdienkarti, jo dŗiz visi latvieši būs noēsti un pārdoti. Aprobežotība ir ļaunums. Visi grib uzvarēt, tikai ko?…, ja nevar, sākas pielīšana Dievam, vai vardarbība, reti kurš ir nobadinājis savu resno ego.

Kā dzīve, solot laimi un mīlestību, bet beigās visiem piedāvā nāvi, izrēķinās ar mums un visu atņem, tā arī mēs savā bezspēcībā izrēķināmies viens ar otru, ja par maz, tad ar cilvēci.

Prāta vēlmju augļa cena vienmēr būs nāve, bet prāta brīvība bez Es, ir nekad nedzimšana un nemiršana. Kosmiskās ‘’dzimumstrāvas’’ radošais spēks ir praktiski neuzvarams un nekontrolējams, tas arī ir bāzes matrica cilvēka vairošanās vēlmei, nāves baiļu un rosīšanās jezgai, kuru praktiski neviens neatpazīt. Grāmatā detalizēti tiek aprakstīti šī spēka kustības un izpausmes mūsu neapzinātajos prātos un dzīves notikumos.

Bet vispār, dzīvei un nāvei nav īpašas nozīmes, bet tam ir grūti piekrist. No kurienes tad tas viss parādās un pazūd, visiem ir bailes pat par to padomāt un tāpēc visi izmisīgi tiecas pēc apmierinājuma. Jēga ir tam, kas tās abas ir ‘’izdomājis’’, jo visam vienmēr ir autors. Un vai vispār tie ir pretmeti, vai tikai ieelpa un izelpa un vienmēr brīnišķigi un nežēlīgi, un jo cietāka es sajūta, jo dzīve kļūst izmisīgāka..

Lasot šo unikālo grāmatu, kas tiešām ir par katru no mums, būtu svētīgi apzināties nepieciešamību pieņemt lēmumu – attīstīk kosmisku inteleģentu prātu, kas izpaužas kā miers ,tīrība, labestība, transcendentālais viedums un atteikšanās….

Pēteris Kļava, bērnu reanimatologs

Ir izdota jaunākā psihoterapeita Viestura Rudzīša grāmata, kurā ārsts uzdrošinājies pieskarties tēmai, ko piedzīvos ikviens cilvēks – nāvei.

Grāmata ir sarežģīta, tajā izmantoti daudzi, dažādi tēli, ļoti aizraujoša, bet, pats galvenais, pārdomas rosinoša.

Kā ārsts – ginekologs apbrīnoju autora izpratni par sievietes dzemdi. Tā ir pirmā pasaule, kurā cilvēks ienāk, dzīvo desmit mēnešus, lai, dzemdībām sākoties, dotos tālāk. Pasaule atrodas sievietē, un tas viņu padara tik skaistu, brīnišķīgu un vienreizēju.

Sirds sāp, lasot par abortu, kas ir un paliek sava nedzimušā bērna slepkavība. Tā atstāj pēdas katras ģimenes dvēselē, bet īpaši sievietes, jo slepkavība notiek viņas iekšējā pasaulē – dzemdē.

Gints Lapiņš, Dzemdību un ginekoloģijas nodaļas vadītājs Vidzemes slimnīcā