Veidot filmu

Slavenā itāļu kinorežisora Federiko Fellīni grāmata “Veidot filmu” ir autobiogrāfisks izdevums, kas stāsta par režisora bērnību un pusaudža gadiem piekrastes pilsētā Rimini, laiku, ko viņš pavadīja kā karikatūrists, žurnālists un scenārists Romā, viņa karjerai izšķirošo tikšanos ar kinorežisoru Roberto Roselīni, sadarbību ar sievu, aktrisi Džuljetu Mazīnu, kā arī par paša radītajām filmām no pirmajiem soļiem kino līdz pat godalgotākajiem darbiem.

Izdevumā režisors skaidro, cik svarīgi radošajā procesā ir noslēpumainie veidi, kā rodas idejas filmām, un kā viņa filmu tapšanu ietekmējuši vēsturiskie notikumi, politiskās ideoloģijas un filozofisko domu motīvi.

Grāmatas latviešu izdevuma priekšvārdā režisors Viesturs Kairišs atklāj, ka “Veidot filmu” izgaismo Fellīni dzīvi un atklāj daudzu viņa aizraujošāko filmu motīvus: “Fellīni savas filmas ir veidojis kā savdabīgas autobiogrāfijas. Viņa filmas ir dzīve, ko autors dzīvojis. Ar visām problēmām, kas rodas, mēģinot izstāstīt stāstu, par nezināšanu, meklējumiem, garīgo tukšumu.”

Kinorežisore un žurnāliste Ilona Brūvere savā priekšvārdā par Fellīni raksta: “Bez viņa nebūtu nekā. Gaišās skumjas, migla pilsētā, fantāzija kā īstenība un tās trauslā līnija uz realitāti. Tas viss piedien un piestāv tikai viņam. Iedomāta mīlestība, kas sāp kā īsta, un šī melnbaltā smeldze, kas nebeidzas ar 8 1/2.”

Tulkotāja Jana Bērziņa stāsta, ka no pirmajām redzētajām FF filmām atmiņā palikusi brīnuma sajūta: par ko gan bija šī filma un kā to vispār saprast?! Vēlāk filmās vienmēr meklēts brīnums – negaidīts, neloģisks, neracionāls. ““Veidot filmu” ir brīnumpilna grāmata: Fellīni te spēlējas ar vārdiem līdzīgi kā filmās ar tēliem, lēkājot uz priekšu un atpakaļ laikā, savijot faktus ar sajūtām un balansējot starp paša sapņiem un dzīvē satiktajiem cilvēkiem.”

Savukārt, tulkotāja Līva Trektere atklāj, ka darba procesā daudz jautājusi saviem itāļu kursabiedriem, kas pacietīgi skaidrojuši vārdu un izteicienu nozīmes. Reiz gan kāda konsultante nav izturējusi un, itāliskā garā rokas pa gaisu mētājot, iesaukusies: “Bet kādā valodā viņš raksta?! Itāliski tas nav!”