Lūdzu, turpini man melot...

VIŅA meli nebija perfekti – tie bija tādi paši kā VIŅAS. VIŅŠ VIŅAI radīja iespaidu, ka VIŅAM ir atslēgas no daudzām durvīm, par kuru esamību VIŅA tobrīd nenojauta, bet... reiz par tām uzzinājusi, noteikti vēlēsies tās pavērt. Kaut vai reizi, kaut vai tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka ne aiz visām durvīm, it īpaši aiz tām, kuru spožās izkārtnes vilina, ir tas, ko tās sola.

VIŅAS meli nebija perfekti – tie bija tādi paši kā VIŅA. VIŅA radīja iespaidu, ka var sniegt to, ko VIŅŠ reiz bija pazaudējis. Vēlēšanās apmāts, VIŅŠ bija gatavs mainīt dzīvi, bet nespēja aizmukt no pagātnē pastrādāto nedarbu ēnas, kas VIŅU sasniedza brīdī, kad to vismazāk gaidīja.

Stāsts nebūt nav ne pirmais, ne pēdējais piemērs tam, ka meliem nav jābūt perfektiem, svarīgākā veiksmes sastāvdaļa ir upuris – ja viņš vēlēsies tiem noticēt, tad ticēs pat tad, ja tiks solīts neiespējamais.