Saule pusdienā. Ritas Gāles dzeja un dzīve

Grāmatā “Saule pusdienā”, ir apkopoti visi līdz šim izdotie R.Gāles dzejas krājumi - Kas lietu sauks (1965), Atkala (1977), Atšķirtā (1990), Pirms Saulgriežiem (2005) kā arī recenzijas, apceres par krājumiem, intervijas, sarunas, pašas dzejnieces dienasgrāmata un bagāts fotomateriāls. “Saule pusdienā” patiesībā ir Ņujorkas apkaimē, Livingstonā, mītošās dzejnieces kopoti raksti vienā, apjomīgā sējumā.

Šo fundamentālo darbu ir sakārtojusi literatūrzinātniece Inguna Daukste – Silasproģe,to papildinot ar apjomīgu priekšvārdu. Dzejniece stāsta pati – dzejā, sarunā, dienasgrāmatas fragmentos, un lasītājs varēs iepazīt arī citu samanīto un novērtēto dzejnieces Ritas Gāles dzejā un personībā, jo “mums visiem ir vēlreiz jāiet uz savu laimīgo salu”.

Dzejniece Rita Gāle sevi uzlūko par mazrakstītāju. Viņa uzskata, ka dzejolim ir jāskan kā dziesmai, kā melodijai, un negatavu dzejoli dzejniece nav ar mieru ne lasīt kādā sarīkojumā, ne publicēt. Rita Gāle atzinusi, ka viņai ir tikai tīras iedvesmas dzejoļi, tie rodas neapzināti, pēkšņi, paši no sevis. Lasītājiem bija jāgaida līdz 1965. gadam, kad iznāca pirmā Ritas Gāles dzejas grāmata.

“It kā viekārša, bet ļoti, ļoti dziļa, ļoti tieša,ļoti dabiska un ļoti vitāla.To pie dzejniekiem īstenībā tik bieži nemaz nevar sastapt.Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka viņa ir sieviete.”
Nora Ikstena

“Rita Gāle savu ievērojamo dzejnieces vietu ir iekarojusi, nevis peldēdama pa straumi, bet būtībā tapdama tur, kur ne tikvien būt dzejniekam, bet būt latvietim ir fantastiski grūti, tas no katra prasījis lielu piepūli.... Viņa latviešu dzejnieku saimē ar to izcīnījusi goda pilnu vietu.”
Zigmunds Skujiņš

Ritai Gālei piemīt īpatnība visam lasītam piedot vieglu, plūstošu un priecīgu noskaņu. Viņas darbi autores pašas lasījumā allaž šķiet mīlestības un laimes pilni. Bet pārsteidzošā kārtā autores dzeja ne vienmēr ir tāda. Gluži otrādi – tā bieži ir pilna izmisuma, traģikas, neremdināmu ilgu un slāpju. Gunars Saliņš reiz teica apmēram tā: “Ritas Gāles dzejā tik daudz posta, izmisuma, bet dzejniece, lasot visu to, ietērpj tādos vārdos, līganos ritmos un prieka noskaņā, ka gribas izsaukties: lai viss būtu tā, kā viņas dzejā, un nekad nebeigtos!”
Jānis Krēsliņš